1989. gada 23. augustā plkst. 19.00 aptuveni 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju uz autoceļa Tallina–Rīga–Viļņa 660–670 kilometru garā maršrutā sadevās rokās, veidodami dzīvu un nepārtrauktu ķēdi. Baltijas ceļš kļuva par Baltijas valstu pilsoniskās sabiedrības izšķirošo pieteikumu nevardarbīgi, nelokāmi atgūt neatkarību un atgriezties Eiropā. Tas bija pirmais kauliņš domino efektā, kas sagrāva totalitāro režīmu Austrumeiropā, pirmais solis valstiskās neatkarības atgūšanā.
Baltijas ceļa dalībniekus uzrunāja Igaunijas tautas frontes "Rahvarinne", Lietuvas kustības "Sajūdis" un Latvijas Tautas frontes vadītāji. No mutes mutē skanēja vārdi: "laisvė", "svabadus", brīvība. Milzu sārtos dega nacistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS simboli. Igaunija, Latvija un Lietuva vienoti vērsās pret Hitlera un Staļina 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līgumu un tā slepenajiem protokoliem jeb "velna paktu".
Baltijas ceļš kļuva par Baltijas valstu pilsoniskās sabiedrības izšķirošo pieteikumu nevardarbīgi, nelokāmi atgūt neatkarību un atgriezties Eiropā. Tas bija pirmais kauliņš domino efektā, kas sagrāva totalitāro režīmu Austrumeiropā, pirmais solis valstiskās neatkarības atgūšanā.
