Šodien aprit Baltijas ceļa 32. gadadiena. 1989. gada 23. augustā teju divi miljoni cilvēku no trīs Baltijas valstīm sadevās rokās miermīlīgā protesta akcijā, lai iestātos pret okupācijas režīmu un paustu vēlmi pēc Baltijas valstu neatkarības. 660–670 km garā dzīvā ķēde savienoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas galvaspilsētas – no Ģedimina torņa Viļņā līdz Brīvības piemineklim Rīgā un Hermaņa tornim Tallinā. Baltijas ceļš bija nozīmīgs solis procesā uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. 2009. gadā akcija Baltijas ceļš iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā, tādējādi apliecinot akcijas nozīmīgumu pasaules mērogā.
Baltijas ceļa kā nevardarbīgās pretošanās simbola nozīmi pasaulei augstu novērtējis nevardarbīgo pretošanās kustību pētnieks Džīns Šārps: "Jūsu panākumi, kā arī pieredze, kas gūta, izmantojot tādus pašus cīņas principus Polijā, Austrumvācijā, Čehoslovākijā, Serbijā, Gruzijā, Ukrainā un citur, drīz vien pārliecinoši pierādīja pasaulei, ka apspiestās tautas spēj atbrīvoties pašas."
Baltijas ceļa notikumu mērķis bija pievērst uzmanību un atgādināt par Ribentropa–Molotova pakta noslēgšanu, kā rezultātā Baltijas valstis uz 50 gadiem nonāca padomju varas pakļautībā. Tādas akcijas rīkošana tikai fiksēto tālruņu un bezinterneta apstākļos nebija vienkārša. Cilvēku masu koordinēšanai nācās lūgt padomju iestāžu atļauju izmantot radio tiešraidi un vismaz uz 10 minūtēm dzīvās ķēdes maršrutā slēgt satiksmi. Baltijas ceļa dalībniekus organizēja Igaunijas tautas frontes "Rahvarinne", Lietuvas kustības "Sajūdis" un Latvijas Tautas frontes vadītāji.
Uzzini vairāk par unikālo notikumu Valsts kancelejas faktu lapā, kas tapusi sadarbībā ar pirmo Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Daini Īvānu un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļas vadītāju Annu Zeibārti.