Dalība ES un NATO bija stratēģiski izšķiroša Latvijas ārpolitikas mērķa sasniegšanā, apliecinot valsts atgriešanos Eiropas un transatlantisko valstu kopienā. Taču ceļš uz šo mērķi nebija vienkāršs. Ieskicējot šo dinamisko un sarežģīto procesu, Vaira Vīķe-Freiberga savā video stāstā runā par izaicinājumiem un apņēmību, kas bija nepieciešama, lai pavērtu Latvijai durvis uz Eiropas un transatlantisko drošību.
Video laikā Vaira Vīķe-Freiberga apliecina, ka lielākais impulss dalībai šajās organizācijās cēlies no Latvijas traģiskās un skaudrās vēstures pieredzes, ko veidoja Otrais pasaules karš.
Savukārt, atceroties ceļu uz NATO un Latvijas izredzes tikt uzņemtai aliansē, V. Vīķe-Freiberga to raksturo kā "izlaušanos cauri uguns sienai drošībā". Video laikā viņa dalās sajūtās par NATO samitu Prāgā 2002. gadā, kad pirms savas uzrunas pieņēmusi atbildīgu lēmumu nolikt malā rūpīgi sagatavoto runu, lai teiktu improvizētus vārdus, kas guva plašu starptautisku rezonansi un atzinību.
"Es noliku malā rūpīgi sagatavoto rakstīto runu, jo jau kādi četri, pieci iepriekšējo valstu galvas bija runājuši, un visi izklausījās vienādi. Man šķita, ka tas tomēr ir vēsturiski svarīgs un zīmīgs notikums, un negribētos, ka viņi (red. – toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un Francijas prezidents Žaks Širaks) to pieņem pusaizmiguši. Tāpēc es nolēmu nākt ar emocionālāku runu, ļoti labi saprotot, ka tas ir riskanti," stāsta V. Vīķe-Freiberga.
Vēl viens aizkustinošs brīdis bija 2004. gada 1. maija svinības Rīgas Doma laukumā, kas tika rīkotas, lai godinātu Latvijas pievienošanos Eiropas Savienības dalībvalstu saimei.
"1. maijā bija pasākums Doma laukumā ar ziliem baloniem, milzīgiem pūļiem, un bija milzīgi svētki. Ļaudis pulcējās, un es atceros, ka viens vecāks kungs turēja savu mazbērnu uz pleciem un teica – paldies par to, ko jūs darāt, jo es tagad varēšu mierīgāk gulēt, zinot, ka manam mazbērnam nedraudēs tas, ko es savā mūžā pārdzīvoju," atminas Vaira Vīķe-Freiberga.
